Par koriandra dzimteni tiek uzskatīta Āzija un Ziemeļāfrika, taču mūsdienās šis garšaugs sastopams Vidusjūras reģiona zemēs, Vidusāzijā, Marokā un ASV. Koriandrs ir viengadīgs, čemurziežu dzimtas lakstaugs, kura lapas ir ļoti līdzīgas pētersīlim, bet sakne burkānveidīga, gaiši brūna. Stumbrs sazarots, tievs un mīksts. Sēklas apaļīgas, gaiši dzelteni brūnas. Iespējams, garšauga lielās līdzības ar pētersīli dēļ, koriandru dēvē arī par Japānas pētersīli. Svaigos, jaunos koriandra dzinumus sauc kalintro. Zied jūnijā, jūlijā.

Koriandrs – viens no pašiem senākajiem kultūraugiem. Ir ticējums, ka Mozus koriandra sēklas atradis tuksnesī. Koriandrs ar tam piemītošo apelsīnu aromātu un maigo saldeno garšu atgādina salvijas un citrona maisījumu. Tas tiek izmantots karija maisījumā. Koriandrs piešķir patīkamu garšu maltās gaļas ēdieniem, zupām, marinādēm, siļķei un maizei.

No koriandra var izmantot kaltētas, veselas vai maltas sēklas, svaigas vai kaltētas koriandra lapas un sakni. Augam piemīt patīkami pikants, spēcīgs riekstu aromāts. Koriandra svaigās, ar vitamīniem bagātās lapas, ko plaši izmanto kulinārijā, pazīstamas ar nosaukumu kinza. No tām gatavo salātus, pievieno gaļas, zivju, pākšaugu un dārzeņu ēdieniem, kā arī dažādām zupām un mērcēm. Kaltētas koriandra sēklas ir klasiska garšviela, ko lieto maizes cepšanā (piemēram, ar koriandra sēkliņām apkaisa Borodinas rupjmaizes garoziņu), konditorejas izstrādājumu, konservu un dzērienu gatavošanā. Sēklas jau kopš viduslaikiem izmanto liķiera, vermuta un alus gatavošanā. Koriandra sēklu aromāts kļūst intensīvāks, ja tās tiek nedaudz apgrauzdētas. Parasti sēkliņas pirms lietošanas samaļ un apgrauzdē. Koriandra sakni var pievienot buljona vārīšanas procesā. Koriandru ir ieteicams lietot kopā ar ķimenēm, čili, svaigu piparmētru, raudeni, baziliku un ķiplokiem.